Saņēmāmies un braucām apskatīt Ādažu pievārti jeb priekšpilsētu, ko sauc par Rīgu, varētu teikt, ka Pieādažus. Tā taču skan labāk, vai ne? Interesanti, kuram ienākusi doma sagrozīt faktus – it kā Ādaži atrastos Pierīgā! Nu nē, ir otrādāk.

Ko redzējām, kā mums patika un ko spējām vienas dienas vizītē apskatīt, par to bildēs ar dažiem komentāriem no X personas puses.

Esam klāt, sākam ar Rīgas pils apskati.

Pirmās emocijas no pirmajiem iepaidiem. Kas gan būs tālāk?

Nu kurš gan ies pilī nesapucējies, sevi spogulī neapskatījis?!

Kurā gadsimtā domās jau ir Asja, vēl nepabijusi pagrabos un stāstos?

Šī bilde runā pati par sevi, tā turēt visu dienu, Liāna!

Interesanti, ar kādu metodi tiek mazināts Ainas satraukums?

Pēdējā instrukcija, kā pilī pareizi uzvesties, jo, ko var zināt, mums taču Ādažos nav pils, vismaz šāda. Mūsu pils ir dome ar princesi Karīnu.

Vēture slēpjas apakšējā kultūras slānī, tur tad arī sākas pils vēsture.

Šādi izskatās optimists.

Nākošā apmeklējuma vieta mums bija Mākslas muzejs. Pirmais gandarījums jau par to vien, ka šādu rindu varam apiet ar smaidiņu – garām rindai, pa durvīm iekšā, uzlīmi uz rokas un baudām mākslu. To lieliski bija noorganizējis Ādažu Senioru partijas Kultūras ministrs Aivars. Kā vienmēr uzdevumu augstumos un mūsu pateicības cienīgs.

Protams, patīkami bija redzēt savām acīm, kā tad reāli, nevis TV ekrānā, izskatās Zelta globuss un Oskara balva, kuras nopelnījuši mūsu animāciju meistari ar filmu Straume.

Andrejs ir prātīgs kungs, tāpat vien pa zālēm neskries, vispirms apgūs info dēli, izstudēs tā saturu un tad gan droši varat vērsties pie viņa kā pie muzeja pārzinātāja.

Ar šīs Jana Rozentāla gleznas reprodukciju jau tikām iepazīstināti, apmeklējot Saldu, nu šo gleznu bija iespēja redzēt oriģinālā.

Mākslai liels spēks, izraisa katram savas emocijas, svarīgi, ka tādas ir.

Kas tad nu par smaidiņu mūsu brašuļiem? Pat grūti noteikt – patīk viņiem šis darbs vai nē, vai tur kāda rozīnīte trūkst vai par daudz.

Šiem plakātiem laikam jau komentāri lieki, varam tikai rūgti pasmaidīt.

Pirmās paguruma pazīmes, tas gan ir arī saprotams, šodien puse dienas jau nostaigāta, arī otra puse dienas būs tāda pati. Turamies, senjaunieši.

Nākamais objekts laikam nav jāpiesaka, ja arī iekšpusē daudzi neesam pabijuši, tad zināt gan zinām. Jā – Melngalvju nams.

Melngalvju namā mūs iemācīja kalt naudu. Ierīce vienkārša. Varbūt tagad varam paši noteikt katrs pats savas pensijas apmēru? Vajag tik kalt.

Šturmējam pēdējo šodienas apmeklējuma objektu – motormuzeju.

Aivars mūs padziļināti iepazīstina ar Rīgas motormuzeja vēsturi un ar, nu jau bijušā, tā direktora Aivara Aksenoka CV.

Tā mēs atstājam Rīgas motormuzeja ēku, kāpjam autobusā un braucam mājās. Diena Pieādažu pilsētā Rīgā bija izzinoša, laiks nebija pavadīts velti un tajā pašā laikā arī nedaudz fiziski nogurdinoša. Bet bija to vērts!

Līdz nākošam kopbraucienam!