Tautas saimes grāmata patreiz vēl atrodas Ādažu bibliotekā.
Kas ir Tautas saimes grāmata?
Aivars Meija, 12. Saeimas deputāts, Tautas saimes grāmatas koordinators
Latvijas nu jau gandrīz 100 gadu ilgajā vēstures nogrieznī vēl nav bijis grāmatas, kas būtu bijusi rakstīta tikai ar roku, kuru rakstītu pati tauta, un kur ikvienam iedzīvotājam būtu bijusi iespēja to darīt! Pēc Rīgas Aktīvo senioru alianses RASA iniciatīvas ir izveidota Latvijas valsts simtgadei veltīta „Tautas saimes grāmata”, kas ceļo pa Latviju un kurā katram iedzīvotājam ir unikāla iespēja ļoti personiski uzrunāt valsti, uzticēt savus spožākos mirkļus un savas emocijas, uzticēt Latvijai tās simtgadē savu piedzīvoto un pārdzīvoto, paskatoties uz savu dzīvi Latvijas valsts 100 gadu pastāvēšanas kontekstā.
Katrs cilvēks, kas dzīvo Latvijā un jūtas piederīgs Latvijas valstij, neatkarīgi no savas etniskās vai reliģiskās piederības ir aicināts rakstīt savu šīs grāmatas daļu. Grāmatas iecere ir radīt nevis vienkārši laimes vēlējumu apkopojumu, bet iet daudz dziļāk – lai tiem, kas lasīs grāmatu, pavērtos dažādu laikmetu ainas visu Latvijas 100 gadu garumā, lai atklātos dažādi dzīves stāsti, kas kā liecības raksturotu gan cilvēku gaitas Latvijā, gan mūsu kopējo ceļu arī globālajā kontekstā. Jo tas viss kopā veido mūsu tautas vēsturisko atmiņu, mūsu kopējās liecības par tautas noieto ceļu!
Tautas saimes grāmata ir uzsākusi savu ceļu 20. aprīlī ar iedziedāšanu Rīgā un turpina to pa Latvijas novadiem. Grāmata ir pabijusi jau Rucavā, Liepājā, Grobiņā, Alsungā, Jūrkalnē, Gudeniekos, Staicelē, Balvos. Drīzumā grāmata nonāks Baldonē, Ādažos, Kuldīgā un Rogovkā. Novēlējumus raksta gan seniori, gan skolēni, ģimenes un individuāli cilvēki, iestāžu kolektīvi un biedrības. Novēlējumi izteikti arī dzejā, zīmējumos un papildināti ar fotogrāfijām. Ieskats dažos vēlējumos:
• “Man vissmagākais bija 1949. gads, kad 16 gadu vecumā mani pilnīgi vienu izsūtīja uz Sibīriju. 1958. gadā biju laimīga, kad mani atbrīvoja un tiku atpakaļ Dzimtenē pie savējiem. To piedot var, bet aizmirst nevar! Lai valdība nākamajos 100 gados mazāk zog, bet vairāk domā par tautu! Ja katrs raus to deķīti uz savu pusi, tad nekas labs nebūs.” (Natālija Samburova, 85 g.)
• “Armijā biju rakstvedis, tāpēc man nebija jāskrien ar šauteni. Lai nevienam latvietim dzīvē nebūtu rokā jāņem ierocis un jāpaceļ pret citu cilvēku!” (Andris Siliņš, 67 g.).
• “Kolhoza dzīve bija šausmīga. Kājas grima dubļos. Rāceņus stādīšanai nesām klēpī, jo zirgi nebija. Un naudu arī nemaksāja, jo kolhozam nebija naudas. [..] Nevajadzēja nekādu Sibīriju! Mums pašiem te bija īsta “sibīrija”! [..] Novēlu, lai Latvijā jauni cilvēki var dzīvot labi, ne tā kā es jaunībā!” (Natālija Sīle, 90 g.)
• “Es lepojos ar to, ka mēs visa ģimene kopīgi strādājam un nododam tradīcijas no paaudzes paaudzē – cepam maizi, sklandraušus un vedam pārdot. Priecājos, ka varam ar prieku strādāt tepat Latvijā un mums nav jābrauc prom uz Īriju! Lai katrai ģimeni izdodas būt kopā Latvijā!” (Jautrīte Danenberga-Damberga)
2018. gada septembrī visas grāmatas atkal atgriezīsies Rīgā, lai nonāktu Nacionālajā bibliotēkā. Grāmatas ceļam var sekot līdzi mājas lapā https://www.biedribarasa.lv/latvijai-100/projekts-tautas-saimes-gramata/
Aicinām dalīties ikvienu cilvēku, jo īpaši seniorus, ierakstīt savu vēstījumu un novēlējumu Tautas saimes grāmatā!
